Klimata krīzes ābece 

Man ļoti, ļoti nepatīk tēma par klimata pārmaiņām, tomēr es atkal nolēmu par to uzrakstīt. 

Pirmkārt, to nevaru nepamanīt, man tā rada bezspēcības un nenovēršamības sajūtu, un nebrīnīšos, ka drīzumā “klimata trauksmi” un “klimata depresiju” ieskaitīs psihisko slimību klasifikatorā. Tas nenozīmē, ka cilvēki satraucas par klimatu, jo viņiem ir mentālas dabas problēmas. Otrādi: godīga, sev nemelojoša atskārsme par to, kas notiek, var kaitēt garīgajai veselībai. Lai gan, ir pamats arī optimismam. 

Otrkārt, man šī tēma nepatīk, jo piespiež pārdomāt pašai savu patēriņu un dzīvesveidu. Un nemitīgi sevi iegrožot nevis tāpēc, ka es nevaru atļauties finansiāli, bet gan nevaru atļauties ētisku iemeslu pēc, lai gan tās ir sabiedrībā akceptētas, it kā normālas lietas. Nereti darot to, kas man patīk, es pakausī jūtu vainas apziņas elpu, kas man sabojā prieku tad, kad apzināti esmu nolēmusi “sagrēkot”.  Ko es tādu daru? Man patīk braukt ar mašīnu, man patīk ceļot, man patīk lidot, man patīk ilgi noturēts, pūdēts siers un karaliskās garneles. No garnelēm atteikties bija visvieglāk. Jā, es šķiroju atkritumus, izvairos no lieka iepakojuma, pērku bioloģiski ražotu pārtiku un ekomarķētus produktus, ignorēju jaunākās modes vēsmas, rakstu par vides aizsardzību, kā pilsoniska aktīviste piedalos likumdošanas procesā – un tomēr ar to ir par maz. 

Un, treškārt, mana izglītība (studijas ķīmijā, vides zinātnē un doktora grāds vides inženierzinātnē) un profesionālā pieredze (vides datu analīze) neļauj sev samelot un notušēt notiekošo. Es ļoti priecātos, ja klimata skeptiķiem būtu taisnība un varētu ticēt, ka iezīmētās krīzes prognozes ir melīgas un pārspīlētas (un tas man noteikti palīdzētu justies daudz labāk). Jā, es esmu spējusi arī citās tēmās iedziļināties skeptiķu argumentos, kas atšķīrās no galvenās straumes, es pat dabiski simpatizēju tiem, kas nepakļaujas vairākumam. Dažos gadījumos esmu nonākusi pie secinājuma, ka galvenajai straumei (tostarp, valsts iestādēm) ir taisnība (par vakcinēšanos). Dažos gadījumos esmu sapratusi, ka skeptiskajam mazākumam ir taisnība (par pesticīdu (ne)drošību, Dogo un Rigvir). Klimata krīzes gadījumā es nespēju atrast mierinājumu skepticisimā. 

Ko nozīmē klimata sasilšana un kāpēc tā notiek? 

Klimata sasilšana ir zemes atmosfēra un okeāna ūdeņu vidējo temperatūru pieaugums samērā īsā laika periodā. Jā, klimatiskie apstākļi mainās katru gadu, vienmēr bijušas aukstākas un siltākas ziemas, lietainākas un sausākas vasaras, tāpēc zinātnieki skatās tendenci ilgākā laika periodā. Diemžēl, tā ir augšupejoša. 

 

Gada vidējās temperatūras anomālija pasaulē (novirze no ilgtermiņa vidējās temperatūras). Attēls no OurWorldinData.org

Arī iepriekš ir bijuši siltie un aukstie periodi, kas saistīti ar planetāro stāvokli. Mūsdienu sasilšana neatbilst agrāko augstuma un siltuma periodu ciklam, planetārais stāvoklis nav vainojams, turklāt šīs pārmaiņas ir netipiski straujas. Tāpēc zinātnieki uzskata, ka cēlonis šoreiz ir cits, un runā par siltumnīcefekta gāzēm un oglekli.

Kāpēc pie visa vainīgs ir ogleklis? 

Pašreizējo klimata sasilšanu izraisa izmaiņas atmosfēras sastāvā. 

Mūsu Zeme saņem Saules siltumu (sasilst) un daļu atdot atpakaļ Visumam (atdziest). Atmosfēras sastāvs nosaka to, cik strauji notiek atdzišana, un kurā brīdī būs līdzsvars starp sasilšanu un atdzišanu. 

 Šo līdzsvaru ietekmē atmosfēras sastāvs: jo vairāk atmosfērā ir ūdens tvaika un siltumnīcas efekta gāzes, jo vairāk tā aiztur siltumu (siltumnīcas efekts). Ūdens tvaika daudzums atmosfērā atkarīgs no temperatūras, bet citu gāzu (tādu kā ogļskābā gāze CO2, metāns CH4, dislāpekļa oksīds N2O, ozons O3, fluorūdeņraži) izcelsme ir gan dabiska, gan cilvēku radīta. Šo gāzu molekulas atstaro (atdod) Zemei no tās nākošo siltumu, un, jo lielāka šo gāzu koncentrācija, jo vairāk tās atstaro, jo siltāka paliek Zeme, jo vairāk ūdens iztvaiko un palielinās tvaika daudzums atmosfērā, un siltuma dancis turpinās, kamēr nostabilizējas. Tāpēc arī nelielām gāzu koncentrāciju izmaiņām ir liela ietekme, un tās sauc par siltumnīefekta gāzēm (turpmāk SEG). Lielāko lomu spēlē CO2, un arī ērtības pēc zinātnieki visu citu siltumnīcefekta gāzu emisijas pārrēķina uz CO2. Tāpēc pie visa ir “vainīgs” ogleklis C, kas kopā ar skābekli O veido ogļskābo gāzi CO2. 

Ilgu laiku Zeme ir veidojusi pamatīgus oglekli saturošu resursu  uzkrājumus: vispirms zaļie augi ieelpo ogļskābo gāzi un tajā esošo oglekli iekļauj savā sastāvā. Daļa augu, ejot bojā, ir veidojuši zaļās masas uzkrājumus, kas ar laiku pārveidojusies fosilajos minerālos – naftā, oglēs, dabasgāzē. 

 Mēs, cilvēki, atklājām šīs fosilās iegulas un sapratām, ka tās ir lielisks enerģijas avots. To, ko Zeme ilgstoši bija krājusi un noglabājusi, mēs samērā īsā laikā atgriežam atmosfērā, mainot tās sastāvu un siltuma saņemšanas un atdošanas līdzsvaru (varētu teikt, ka mēs Zemei esam uzseguši siltu segu). Mūsu darbības rezultātā CO2 koncentrācija ir pieaugusi no 0,028% (1750. gadā) līdz 0,0415% (2019. gadā). 

Tā rezultātā Zeme sāk uzkarst, un tās atmosfēras vidējā temperatūra augs, līdz sasniegs nākamo līdzsvara līmeni. 

CO2 koncentrācijas atmosfērā, miljonās tilpuma daļiņas ppm laikā. Attēls no OurWorldinData.org

Tāpēc sakām, ka pie visa vainīgs ir ogleklis, un meklējam “oglekļa neitrālus” saimniekošanas veidus, vai oglekļa mazietilpīgu saimniekošanu. Lai gan man kā ķīmiķim šāds apzīmējums nepatīk un mulsina: jo ogleklis kā elements zemes garozā un biomasas sastāvā nekaitē, kamēr to nepārtaisa gāzē (dedzinot CO2 vai pūstot CH4) un neizlaiž atmosfērā.

 Zinot, kādas izejvielas patērē dažādas nozares, un kādi ir tajās noritošie procesi, zinātnieki var aprēķināt, kādas ir to radītās emisijas, kas uzkarsē Zemes atmosfēru: vides zinātnē ļoti daudz pēta ekonomisko aktivitāšu resursu patēriņu un radītās dažādu vielu izplūdes vidē, un uz to pamata izstrādā modeļus globālām prognozēm. Daļu CO2 vēl aizvien absorbē meži, bet, izcērtot mežus, mēs samazinām mežu platības, un, līdz ar to, mežu spēju uzkrāt atmosfērā esošo oglekli. Arī meža augsne pēc izcirtuma aktīvi “izelpo” ogļskābo gāzi. Tāpat arī, atkarībā no lauksaimniecības zemes apsaimniekošas veida, augsne vairāk vai mazāk uzkrāj vai izdala oglekļa savienojumus. 

Ir arī citi dabiskie procesi, kas maina atmosfēras sastāvu (vulkāni), un ir citi faktori, kas nosaka saņemto siltuma daudzumu (Zemes attālums līdz Saulei), bet tie nav tie, kas šobrīd uzkarsē Zemi.  

SEG gāzu emisiju avoti. Attēls vecs, bet nekas daudz nav mainījies, bet šeit ļoti skaists sadalījums redzams. Autors: WRI/Tim Herzog
Attēlā redzamie sektori
  • Transports 13,5% (ceļš, gaisa satiksme, dzelzceļš, kuģi uc.)
  • Elektrība & siltums 24,6%
  • Cita kurināmā sadedzināšana, 9%
  • Rūpniecība, 10,4%
  • Industriālo gāzu neplānotās noplūdes, 3,9%
  • Rūpnieciskie procesi, 3,4%
  • Zemes lietošanas izmaiņas 18,2%
  • Lauksaimniecība 13,5%
  • Atkritumi, 3,6%

Lūzuma punkti 

Modelējot mūsu paredzamo attīstību, zinātnieki ir attīstījuši vairākus scenārijus – atkarībā no tā, vai mēs spēsim ievērojami samazināt emisijas vai arī nespēsim nemaz, un, vadoties no tā, modelējuši, kā pieaugs vidējā atmosfēras temperatūra – tāpēc runā par 1,5, 2, un pat 5 grādu pieauguma scenārijiem. Ļoti jauku vizualizāciju, diemžēl tikai angļu valodā, ir izveidojis Pasaules Resursu institūts.

Bet varbūt tas, ka paliek siltāks, nemaz nav slikti? Diemžēl, paliekot siltākam, visai Zemes sistēmai ir jāpārkārtojas, lai piemērotos jaunajai temperatūrai. Ledāji kūst, okeāni izplešas, mainās straumju virzieni, tas viss rada lielu viļņošanos – vētras un negaisus, klimats kļūst mazāk prognozējams. Ledājiem izzūdot, izzūd strauti un upes, kas apgādāja laukus un cilvēkus ar ūdeni, applūstot zemēm, cilvēki zaudē dzīvesvietas. Mainās biotopi – tagad esošie izmirst (jo par karstu vai sausu), to vietā nāk citi. Straujas pārmaiņas lauksaimniecībā – saimniecības iznīkst, jo neiztur karstumu un ūdens trūkumu, uzsilstošais okeāns slikti ietekmē zivju krājumus, kas ļoti daudzām tautām ir svarīgs iztikas avots. Jo straujāk notiek šīs  pārmaiņas, jo grūtāk tām pielāgoties, un daļa dzīvnieku un augu sugu pazūd no Zemes virsmas, un cilvēki spiesti doties bēgļu gaitās. Mūsu interesēs ir panākt, lai šīs pārmaiņas ir pēc iespējas lēnākas, dodot lielāku laika sprīdi, lai pielāgotos. 

 Temperatūrai pieaugot un sasniedzot noteiktu līmeni, sāksies neatgriezeniskas pārmaiņas uz Zemes, ko sauc arī par lūzuma punktiem (tipping point). Piemēram, nespējot novērst strauju sasilšanu, var sākt kust mūžīgais sasalums tundrā un izdalīties tur iesalušais metāns, kas vēl vairāk iesaistīsies Zemes “segas” radīšanā un uzkarsēs atmosfēru. 

Uzsilšana par 1,5 grādiem ir nepatīkama, bet mēs spēsim tai pielāgoties, tāpēc ir svarīgi noturēt uzsilšanu 1,5 vai 2 grādu robežās. Bet, jo vairāk mēs turpināsim izlaist siltumnīcefekta gāzes, jo vairāk uzkarsīs Zeme, un ar lielākām pārmaiņām mums jārēķinās. 

Klimata pārmaiņu lūzuma punkti. Attēla autors DeWikiMan – WorldMap.svg Saturs no Kriegler et al. (2009) and Lenton et al. (2008)., CC BY-SA 4.0

Ne visi lūzuma punkti izklausās vienādi slikti: zaļa Sahāra varbūt ir vilinoša, bet mirstoši Amazones lietusmeži un Ziemeļu puslodes boreālie meži nozīmē turpmākas globālas ietekmes. 

Kas ir iespējamās rīcības klimata pārmaiņu mazināšanai? 

Pašā pamatā: apturēt Zemes garozā uzkrātā oglekļa nokļūšanu atmosfērā, savienojoties ar skābekli vai ūdeņradi. 

Pirmkārt, un vissvarīgāk – atteikties no fosilo resursu izmantošanas, oglēm, naftas, gāzes. Tas nozīmē pilnībā transformēt enerģētikas tirgu. Ko mēs liksim fosilo resursu vietā? Biomasa nav laba alternatīva – tā ir samērā piesārņojošs enerģijas avots, un tās ieguvei tiek patērētā fosilā enerģija, un piesārņota vide. Gan vējam, gan Saulei un hidroenerģijai ir savi ierobežojumi, un tāpēc nav jābrīnās, ka atkal kā alternatīva atgriežas kodolenerģija. 

 Vai tā ir laba alternatīva? Lai gan kodolavārijas ir retas, tās var būt ļoti postošas – tāpēc, izmantojot kodolenerģiju, vajag paļāvību, ka tās radītie riski tiek uztverti nopietni un maksimāli samazināti. Vai ir pamats tādai paļāvībai, it īpaši, tur, kur var būt lielas katastrofas (zemestrīces) vai nemieri? Vēl viena kodolenerģijas problēma ir radušos kodolatkritumu droša apglabāšana. Diemžēl cilvēces pieredze ar toksisko atkritumu noglabāšanu nav spīdoša – agrāk drošas metodes laika pārbaudi neiztur, piemēram, pēc Otrā pasaules kara noglabātie ķīmiskie ieroči Baltijas jūrā kļūst aizvien nedrošāki.

 Kodolenerģija ir izcils piemērs dilemmai, ar ko mums nāksies saskarties – ikviens patēriņš izraisa ietekmi uz vidi, un daudzos gadījumos kaut kas ir jāupurē. Lietas, kas agrāk šķita nepieņemamas, klimata krīzes gaismā sāk palikt attaisnojamas, piemēram, kodolenerģija. 

 Arī patēriņa samazināšana ir ļoti svarīga rīcība – bet mēs gribam dzīvot un ēst, tāpēc kaut kāds patēriņš vienmēr mūsu vajadzībām būs. Tikai cik daudz? 

Protams, ir vieglāk pateikt kā izdarīt, jo “transformēt” enerģijas sistēmas nozīmē milzīgas pārmaiņas. Ir jāmaina ne tikai kurināmais un degviela – ir jāatsakās no daudzām esošajām iekārtām un jāceļ jaunas. Tās ir lielas izmaksas, un kārtējie svaru kausi – vai naudu ieguldīt izglītībā, medicīnā, vai slēgt darbojošos iekārtu un celt jaunu? Un kā panākt, ka tie, kam šobrīd pieejami lieli resursi un ietekme (fosilās degvielas ieguves kompānijas), piekrīt politikai, kas mazina viņu ienākumus un spiež pārorientēties? 

Tehniski mēs varam atteikties no fosilajiem resursiem, nezaudējot komforta līmeni, tehnoloģiskie risinājumi ir. Daudz grūtāk ir mainīt mūsu, cilvēku, izveidotās sociālās sistēmas, kas rada pieprasījumu pēc lētiem fosilajiem resursiem. Problēma ir ne tik daudz tehniska, cik  sociāla. 

 Transporta sistēmas pārmaiņas 

Viens no būtiskiem SEG gāzu avotiem ir transports. Mēs esam kļuvuši mobilāki, bet transportlīdzekļus lielākoties darbina fosilie resursi. Mums ir gan jāsamazina sava mobilitāte, gan arī jāizmanto videi draudzīgāki transporta veidi, kas neizmanto fosilos resursus (velotransports, elektrotransports). Arī sabiedriskā transporta attīstība ir svarīga, jo, pat ja sabiedriskos autobusus darbina ar benzīnu, tie patērē mazāk degvielas uz vienu pārvadāto pasažieri kā privātais auto vienai personai. 

Ļoti lielas emisijas rada lidojumi: tāpēc, jo mazāk lidojam, jo labāk. Un, ja savādāk nevar, labāk izvēlēties tiešos reisus, jo ikviena pārsēšanās (pacelšanās, nolaišanās) palielina degvielas patēriņu. Īsās distances (Rīga – Liepāja) ir klimata vājprāts, lūdzu, neizmantojiet. 

 Lauksaimniecības pārorientēšanās 

 Lauksaimniecība ir būtisks siltumnīcas efekta gāzu avots: gan CO2, gan metāns.  Dzīvnieku izcelsmes pārtika rada krietni vairāk SEG izmešu kā tādas pašas uzturvērtības augu izcelsmes pārtika, tāpēc dzīvnieku izcelsmes pārtikas samazināšana uzturā ir svarīgs paņēmiens mūsu kopējās ietekmes samazināšanai. Attēlā ir redzams SEG emisiju daudzums, ko rada viena grama proteīna saražošana. Daudz labāk, ja sojas proteīnu apēdam paši, nevis vispirms dodam lopiem, un tad ēdam teļa gaļu vai dzeram govs pienu. 

Siltumnīcefekta gāzu emisijas gCO2ekv viena g proteīna saražošanai. Attēls no OurWorldinData.org
Liellopa/jēra gaļa 221,63  gCO2ekv
Svaigi nesezonas dārzeņi  37,17 gCO2ekv
Cūkgaļa 36,33 gCO2ekv
Piena produkti 35,07 gCO2ekv
Vistas gaļa 31, 75 gCO2ekv
Olas 24,37 gCO2ekv
Rīsi  21,16  gCO2ekv
Kvieši 4,62 gCO2ekv
Kukurūza  4,42 gCO2ekv
Pākšaugi  0,58 gCO2ekv

Šogad, pēc Brazīlijas mežu ugunsgrēkiem, bija daudz diskusiju par to, ka visai bieži tas ir nelegāls paņēmiens, lai atbrīvotu vietu sojas laukiem. Bet, maldaties, ja domājiet, ka tas ir vegānu dēļ – vairāk kā 95% sojas, ko Eiropā importē no Brazīlijas, nonāk dzīvnieku barībā. 77 % visas lauksaimniecības zemes izmanto, lai saražotu barību dzīvniekiem, kuru produktus mēs ēdam. Mums vajadzētu ēst tikai tik daudz dzīvnieku izcelsmes barības, cik lopu spējam izganīt ilgtspējīgi dabiskās ganībās. Tas nav daudz. Krietni mazāk, kā pieraduši līdz šim. 

Un vēl, jāatceras, ka trešdaļu saražotās pārtikas izmetam. Un, jo labāk dzīvojam, jo vairāk izmetam. 

 Cilvēku pieauguma stabilizēšana

Šī ir tēma, par ko runā nelabprāt, jo bērnu radīšana cilvēku apziņā vienmēr ir bijusi svarīga misija, un cilvēki bez bērniem ir tikuši pelti “par pienākuma nepildīšanu”. Tā ir neērta tēma, jo atmodina rasismu: nereti attīstīto valstu pārstāvjiem šķiet, ka iedzīvotāju skaita samazināšana attiecas tikai uz jaunattīstības valstīm, kamēr mums pašiem ir jāveicina dzimstība. 

Viss mainās. Ir jauni cilvēki, kas klimata pārmaiņu dēļ nolēmuši dzīvot bez bērniem. Vismaz šobrīd šāda izvēle ir kļuvusi ētiski attaisnojama izvēle. 

Cilvēku pieaugums Eiropā ir ievērojami palēninājies, un, tur, kur šobrīd cilvēku skaits pieaug, tas notiek lielā mērā pateicoties ieceļotājiem, bet citās pasaules daļās pieaugums vēl izvien ir iespaidīgs, lai gan palēlininās. Agrāk cilvēku pieaugumu stabilizēja mirstība, it īpaši, bērnu un sieviešu mirstība. Šobrīd, kad medicīna ir ievērojami palielinājusi cilvēku iespējas izdzīvot, bērni spēj izaugt un radīt jaunus bērnus. 

 

Cilvēku skaita pieaugums dažādos pasaules reģionos. Attēls no OurWorldinData.org

Svarīgākais veids, kā regulēt dzimstību, ir sieviešu izglītība un kontracepcijas pieejamība: izglītota sieviete spēj daudz labāk kontrolēt savu bērnu daudzumu, izvairoties no pārmērīga bērnu skaita, kas nereti viņu iemet nabadzībā. Tāpēc svarīgi nodrošināt izglītību sievietēm, pieejamu kontracepciju, un sieviešu tiesības uz pašnoteikšanos: tās ir galvenās metodes, lai cilvēciski samazinātu cilvēku skaita  pieaugumu. Cik ironiski, viena no lietām, ko D.Tramps ir panācis: viņš pārtrauca ASV valdības finansējumu seksuālās izglītošanās programmām attīstības valstīs, ja tās atbalsta sieviešu tiesības uz grūtniecības pārtraukšanu.   

Mazāk bērnu gan nozīmē arī nopietnas sociālas pārmaiņas: pašreizējais pensionēšanās vecuma slieksnis uzliek lielu slogu strādājošajiem, jo viņiem jāuztur ne vien sevi un jauno paaudzi, bet arī senioru paaudzi (caur nodokļiem), kas dzīvos ilgu mūžu un kuru aprūpe prasīs daudz darba. 

Tehnoloģiskās iespējas uzkrāt CO2

Nereti piesauc iespēju, ka ar mūsdienu tehnoloģijām ir iespējams “izvilkt” CO2 no atmosfēras. Iespēja, protams, vilinoša – lai gan tas varētu būt dārgi, tas dotu iespēju mums neko nemainīt. Diemžēl, oglekļa dioksīda apglabāšanu pēta jau kādu laiku, gadus padsmit. Un pagaidām nekas gana efektīgs nav atklāts, tāpēc mums nevajadzētu ieslīgt maldīgās ilūzijās un attālināt rīcību. 

Bet kāpēc mūsu pūliņi nav sasnieguši rezultātus? 

Par klimata pārmaiņām runā ilgi un dikti, valstis paraksta vienošanās, tiek attīstītas tehnoloģijas, paaugstināta energoefektivitāte, bet tomēr -SEG emisijas nekrītas, globālās temperatūras aug, mēs arvien vairāk piedzīvojam klimata pārmaiņu liecības. Mums izzūd ziemas, kļūst sausas vasaras, parādās jaunas dzīvnieku sugas. Pats būtiskākais – ja arī mums ir izdevies ražošanā sasniegt lielāku efektivitāti un tīrākas tehnoloģijas, mūsu patēriņš, līdztekus cilvēku skaitam, turpina augt. Bet vai mūsu pūliņi ir bijuši pietiekami? Mēs neesam spējuši būtiski mainīt galveno sasilšanas cēloni – atkarību no fosilās enerģijas, un tas ir svarīgs uzdevums, pie kā jastrādā. 

Kāpēc politiskais aktīvisms ir svarīgs? 

Klimata krīzi nespēj atrisināt grupa vides aktīvistu, kas piekopj videi draudzīgu dzīves veidu. Manas iespējas samazināt klimata ietekmi ir minimālas – es varu samazināt savu patēriņu, tomēr būtiskākās lietas – elektroapgāde, siltumapgāde, transporta sistēma, pat manu bērnu ēdināšana mācību iestādēs nav manās rokās. Arī tad, ja daži zaļie dzīvotu lauku būdiņā “zero carbon”, nekas no tā nemainīsies, ja pārējie 99,999% turpina kā līdz šim. “Zaļos”  tik un tā apdraudēs plūdi, vētras un sausuma periodi, pie tam, nomaļās būdiņā viņi būs vēl vairāk apdraudēti.

Tāpēc klimata pārmaiņas ir joma, kur politiskais aktīvisms ir vitāli svarīgs. Ir jāmainās visiem. Arī tiem, kas nevēlas, arī tiem, kas pretojas. Arī tiem, kas par to neko negrib dzirdēt. Piedodiet par to. 

Jana Simanovska

 

Svarīgi avoti: 

Ja kāds vēlas lasīt vairāk:

  1. Intervija ar Pasaules Meteorologu organizācijas ģenerālsekretāru somu Petteri Taallas, kas domā, ka nevajag panikot, jo šobrīd ir redzemas pozitīvas tendences, nosodot “klimata ekstrēmistus“, kas ceļot pārlieku brēku un draud ar radikāliem soļiem. Tomēr iesaku rakstu par viņu izlasīt īpaši uzmanīgi: viņš bez patosa iezīmē rīcības, kas ir nepieciešamas. Un atgādināšu, ka tas, kas Latvijā šķiet “ekstrēmisms”, citās valstīs šķiet normāla rīcība, piemēram, “pirmdienas bez gaļas” mācību iestādēs un vēja ģenerātori.  

Kādi ir pesticīdi, ko atradām augļos un dārzeņos?

Lai redzētu, kādas pesticīdu atliekvielas atrodamas Latvijā audzētos dārzeņos un augļos, veicām ābolu, kartupeļu un burkānu paraugu analīzes. Lai gan maksimāli pieļaujamās koncentrācijas nav pārkāptas nevienā gadījumā, attiecībā uz dažiem no atrastajiem pesticīdiem ir bažas gan par esošo normu drošumu, kā arī potenciālo kaitējumu kaimiņiem un videi šo pesticīdu izmantošanas laikā.

Pētījumā decembrī vairākos Latvijas lielveikalos iegādājāmies Latvijā audzētus ābolus, burkānus un kartupeļus. Analīzes uzticējām neatkarīgai, akreditētai laboratorijai Lietuvā, kas pesticīdu atliekvielas atrada četros no pieciem kartupeļu paraugiem un arī četros no pieciem  ābolu paraugiem. Burkānos pesticīdu atliekvielas konstatēja tikai divos no četriem paraugiem. Ābolu paraugos atrada vairāku pesticīdu atliekvielas vienlaikus (divos paraugos trīs atliekvielas katrā). Arī šāds kokteilis rada bažas, jo maksimāli pieļaujamo koncentrāciju aprēķinā neņem vērā dažādu pesticīdu mijiedarbību. Paraugu skaits pētījumā ir salīdzināms ar pašreizējo Valsts pesticīdu kontroles programmu augu un dzīvnieku valsts izcelsmes produktos.Tā līdztekus citiem produktiem gadā paredz analizēt 5 kartupeļu un 3 burkānu paraugus, bet šobrīd neiekļauj nevienu ābolu paraugu.

Interesanti, ka vienā kartupeļu paraugā laboratorija atrada klotianidīnu, kas pieder nenonikotinoīdu klasei. Tā kā pastāvēja bažas par neonikotinoīdu radīto kaitējumu bitēm, kopš 2013. gada tiem, tostarp, arī klotianidīnam, bija noteikts pagaidu izmantošanas aizliegums un 2018. gadā  Eiropas Savienība pilnībā aizliedza šīs klases pesticīda izmantošanu āra teritorijās. Iespējams, ka šajā gadījumā kartupeļu audzētājs bija saņēmis izņēmuma atļauju. Visticamāk klotianidīns kartupeļos nokļuvis no sēklas kartupeļu apstrādes, kas nozīmē, ka arī šādā veidā pesticīds nokļūst ne vien vidē, bet paliek arī pašā augā un nonāk uz mūsu galda.

Par dažiem paraugos atrastajiem pesticīdiem ir aizdomas, ka tie varētu būt hormonālās sistēmas traucētāji vai pat kancerogēni. Tas nozīmē, ka šie pesticīdi varētu būt kaitīgi jau ļoti mazās devās un drošas koncentrācijas tiem nemaz nevar noteikt.

Piemērm, nepatīkams pārsteigums ābolos bija karbendazīms, kas, iespējams, ir endokrīno sistēmu traucējoša viela, ietekmē spermatoģenēzi, iespējami mutagēnas un kancerogēnas īpašības. Eiropas pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) ir secinājusi, ka, iespējams, tas ilgtermiņā ļoti kaitē putniem un zīdītājiem. 2014. gadā tā atļauju nepagarināja tā ļoti kaitīgo īpašību dēļ, diemžēl tas ir metiltiofanāta metabolīts, tāpēc,  arī parādās ābolos kopā ar metiltiofanātu.

Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (EFSA) atzīst, ka par vairākiem pesticīdiem šobrīd pietrūkst datu drošu normu izstrādei, tomēr atļauj tos lietot. Šāda rīcība parāda pretrunas pašreizējā pesticīdu regulējumā – lai gan Eiropas augu aizsardzības līdzekļu regula  nosaka, ka var lietot tikai tādus pesticīdus, kas nerada ne īstermiņa, ne ilgtermiņa kaitējumu videi, cilvēkiem un citiem organismiem, faktiski pesticīdus ļauj pārdot un izmantot arī tad, ja pastāv nepietiekami pierādīta kaitējuma iespēja. Uz nozīmīgiem trūkumiem pesticīdu regulējumā norādīja arī Eiropas Komisijas pieaicināto zinātnisko padomnieku grupa Šī gada sākumā Eiropas parlaments atbalstīja nepieciešamību pārskatīt esošo pesticīdu regulējumu.

Kamēr Eiropā pārskata esošo pesticīdu regulējumu, mēs varam samazināt saskarsmi ar pesticīdiem, izvēloties augļus un dārzeņus no bioloģiskajiem audzētājiem, kas neizmanto pesticīdus. Savukārt konvencionāli audzētus augļus un dārzeņus vajadzētu mizot un obligāti rūpīgi nomazgāt (tikai ar ūdeni, var papildus izmantot sodu, speciālie līdzekļi nesniedz labāku rezultātu). Jāatcerās arī tas, ka šīs pesticīdu atliekvielas ir ļoti nelielās devās, un atsevišķs auglis vai dārzenis noteikti nevienu neapdraud, bet problēma ir šādu kaitīgu vielu ilgstoša uzņemšana un savstarpējā mijiedarbība ar citām vielām un faktoriem, kā arī izplatība vidē.

Pētījumu finansēja organizācija “Global Greengrants Fund”. Pētījuma veicēji nav saistīti ar ražotājiem vai tirgotājiem.

Sagatavoja: Jana Simanovska, biedrības “Ekodizaina kompetences centrs” vadītāja

Vairāk informācijas par analīžu rezultātiem un atrastajām pesticīdu atliekvielām varat lasīt šeit: (Pesticīdi_informācija-korr)

 

 

Jautājumi par zīmēm: vai tas ir ekomarķējums?

Saņēmām divus jautājumus par zīmēm: vai tās var uzskatīt par ekomarķējumu?

  1. jautājums: vai uzņēmuma Tri-bio mājas lapā minētā “Eco green” ir ekomarķējuma zīme?

Skaidro eksperte Jana Simanovska: “Es to nevaru uzskatīt par ekomarķējumu, jo šai zīmei nav atrodama informācija par tās izsniedzēju, nav atrodami kritēriji un arī nav informācijas, kādā veidā tiek organizēta pārbaude par produktu atbilstību kritērijiem. Meklējot starp populārākajām zīmēm ASV, tā nav atrodama”.

2. Jautājums: vai uzņēmuma “Amway”  zīme “Bioquest formula” ir ekomarķējuma zīme?

Spriežot pēc paša uzņēmuma apraksta, “Bioquest” nemaz nepretendē uz ekomarķējuma zīmi. Tas ir uzņēmuma pašdeklarācija, un uzņēmums arī paskaidro, kādām prasībām tā atbilst.

Izsludinām cenu aptauju

Izsludinām cenu aptauju pakalpojumam – mazo un vidējo uzņēmumu vides atbildības izpētei – pētījuma metodikas izstrādei un rezultātu izvērtēšanai projekta “Baltijas pilotpasākumi bīstamo ķīmisko vielu emisiju samazināšanā, izmantojot aizvietošanu un resursu efektivitāti” (LIFE Fit for REACH, Projekta Nr. LIFE14 ENV/LV/000174) ietvaros.

Cenu aptaujas nolikums pieejams šeit: Nolikums

Piedāvājuma iesniegšanas termiņš: 2018. gada 10. janvāris

Piedāvājumu iesniegt līdz norādītajam termiņam: elektroniski uz e-pastu: info[at]ekodizains[dot]org

Papildu informācija: Jana Simanovska (tel. 29296999)

info (at) ekodizains.org

Biedrība „Ekodizaina kompetences centrs”

www.ekodizains.org

www.ekomarkejums.lv

 

We announce the CALL FOR OFFERS for the consultancy services “Study of environmental responsibility of small and†medium†enterprises” in scope of the LIFE project “Baltic pilot cases on reduction of emissions by substitution of hazardous chemicals and resource efficiency” (LIFE Fit for REACH), Nr. LIFE14 ENV/LV/000174).

More information about the call can be found here: Nolikums

Deadline for submission: January 10, 2018

To submit the offer by the indicated deadline: electronically to the e-mail: info [at] ekodizains [dot] org

Further information: Jana Simanovsk, phone +371 29296999

info ( at ) ekodizains.org

Ecodesign Competence Center

www.ekodizains.org

www.ekomarkejums.lv

Cenu aptauja ir veiksmīgi noslēgusies un līgums ir noslēgts ar Igaunijas uzņēmumu  “HeiVäl”. The call for offers has been successfully completed and the contract has been awarded to the Estonian company “HeiVäl”.

EUCEB marķējums

Atbilde uz saņemto jautājumu: “Vai attēlā redzamais ir ekomarķējums? Jeb atbilst EN 14024 prasībām?”

euceb.png

Attēlā redzamais marķējums nav ekomarķējums.

Tas ir neatkarīgas organizācijas EUCEB  – Eiropas minerālvates sertificēšanas padomes izsniegts marķējums. Tas apliecina, ka produktu – minerālvati ir pārbaudījuši neatkarīgi eksperti un atzīst, ka šis produkts nav klasificējams kā kancerogēns. Lai to uzskatītu par ekomarķējumu, vajadzētu izvērtēt krietni vairāk parametru (ražošanas apstākļus u.c., ietekmi uz vidi), bet tas, acīmredzot, nav šī marķējuma uzdevums.

Mazliet pārsteidzoši fakti par lauksaimniecības attīstību Latvijā

Pie mums klejo uzskats, ka Latvijas lauksaimnieku produkcija kaut kādu iemeslu pēc ir dabai draudzīgāka. Vismaz “Zaļo karotīti” daudzi patērētāji uzskata kā apliecinājumu šādam uzskatam. Cik tas ir pamatots?

Lai sagatavotos Star FM “Zaļajai ceturtdienai”, kur mani ielūdza biedrība “homo ecos:” papētīju pesticīdu un citus lauksaimniecības datus, un biju nepatīkami pārsteigta: izmantojam vairāk pesticīdus kā Igaunija (pret lauksaimnieciskās zemes platību), un Latvijā pesticīdu izmantošana aug!

Pesticidi

Mēs gan izmantojam ievērojami mazāk pesticīdu kā Itālija vai Francija, tomēr – tendence ir augoša, un nupat mēs pesticīdu izmantošanā apsteidzam Igauniju, Dāniju, Zviedriju un Somiju. Kamēr citās valstīs pesticīdu izmantošana ir stabila vai krīt, pie mums – strauji aug. Nu jau citas valstis mūs arī apsteidz bioloģisko sertificēto lauksaimniecības platību ziņā (rēķinot pret kopējo platību) – visās valstīs šīs platības pieaug, bet pie mums mazāk strauji kā citur.

Biol

Vai mēs to varam ietekmēt? Mēs varam atbalstīt tos ražotājus, kas atsakās no pesticīdu izmantošanas, proti, izvēlēties produktus no bioloģiski sertificētajām saimniecībām. Ar Zaļo lapiņu. EIROPAS KOMISIJAS BIOLOĢISKĀS LAUKSAIMNIECĪBAS ZĪME - ekomarkejums.lv

 

Jana Simanovska

Aicinām skolotājus uz spēles ”Jogurta dzīves cikls” prezentāciju

Aicinām skolotājus uz spēles ”Jogurta dzīves cikls” prezentāciju 8. jūnijā plkst. 10.00 Ziemeļvalstu Ministru padomes birojā Marijas ielā 13/3, Berga Bazārā.

Spēle ir izveidota, lai 7. – 9. klašu skolēniem interaktīvā veidā radītu priekšstatu par resursu patēriņu un ietekmi uz vidi konkrēta produkta ražošanā, izmantojot dzīves cikla pieeju – sākot ar produkta izejvielu ieguvi un beidzot ar izlietotā iepakojuma nokļūšanu atkritumu tvertnē.

Spēles prezentācijas laikā biedrības “Ekodizaina kompetences centrs” biedri pastāstīs par spēles izveidi un dzīves cikla analīzi, būs iespēja kopīgi izspēlēt spēli un pārrunāt spēles metodiku. Pēc spēles prezentācijas izlozēsim 10 skolas, kuras varēs iegūt spēli savā īpašumā.

Pieteikšanās prezentācijai līdz 5. jūnijam aizpildot dalības anketu: saite, vai rakstot uz e-pastu Ilzei Neimanei: neimane.ilze@gmail.com, norādot vārdu, uzvārdu un skolu. Lūgums pieteikties savlaicīgi, jo vietu skaits ir ierobežots!

Sākot ar 1. septembri, skolotājiem būs iespēja spēli iegūt lietošanā uz laiku, piesakoties Ziemeļu Ministru padomes birojā, kontaktpersona Daina Mežecka, tel. 29394399.

Spēli ”Jogurta dzīves cikls” ir izveidojusi biedrība “Ekodizaina kompetences centrs” projekta “Pieejama bioloģiskā pārtika un ilgtspējīgs patēriņš” ietvaros ar Ziemeļu Ministru padomes finansiālu atbalstu.

 

Ilze Neimane

valdes locekle

biedrība “Ekodizaina kompetences centrs”

tālrunis: 29392749

e-pasts: info@ekodizains.org

http://ekodizains.org/

Ekomarķējums

Bioloģiskās lauksaimniecības produkti ir īpaši vēlami maziem bērniem un grūtniecēm

Svaigi publicēts Eiropas Parlamenta uzdevumā veikts pētījums secina – bioloģiskās lauksaimniecības produkti ir īpaši vēlami maziem bērniem un grūtniecēm. Atbilstoši Eiropas Pārtikas drošības iestādes vērtējumam, 45% pārtikas produktu Eiropas tirgū satur pesticīdu atliekvielas nosakāmā daudzumā, kas gan parasti nepārsniedz atļautās normas. Tomēr, mazi bērni un, īpaši, vēl nedzimušie bērni mātes miesās, ir krietni jūtīgāki pret pesticīdu ietekmi pat atļauto normu robežās kā līdz šim uzskatīts.

Pētījums atgādina, ka bioloģiskā lauksaimniecība vairāk izmanto profilaktiskos pasākumus augu aizsardzībā, tādēļ pesticīdu izmantošana ir reta, maksimāli izvairoties no pesticīdu iespējamā apdraudējuma cilvēku veselībai. Daži pesticīdi ir apstiprināti izmantošanai bioloģiskajā lauksaimniecībā atsevišķos slimību gadījumos, bet, ar dažiem izņēmumiem, tie ir maz toksiski. Rezultātā, bioloģiskās pārtikas patēriņš ievērojami samazina pesticīdu klātbūtni patērētāju uzturā, un arī ar to saistītos nevēlamās iedarbības riskus.

Autori arī secina: lai gan pesticīdi Eiropā pirms laišanas tirgū iziet visaptverošu riska novērtējumu, tajā vēl joprojām ir būtiski robi. Pastāv bažas, ka riska novērtējums var neņemt vērā epidemioloģisko pētījumus slēdzienus, piemēram, ignorējot pierādījumus par nelielu koncentrāciju fosfororganisko insekticīdu ietekmi uz bērnu kognitīvo attīstību, kas samazina bērnu IQ, tostarp, radot arī milzīgus ekonomiskus zaudējumus sabiedrībai.

Tomēr mūsu uzturā ļoti nepieciešami arī augļi un dārzeņi, lai gan tie varētu būt piesārņoti ar pesticīdu atliekvielām. Tāpēc pētnieki iesaka, īpaši, grūtniecēm un bērniem, tos izvēlēties no bioloģiskajām saimniecībām.

Pats pētījums: Human health implications of organic food and organic agriculture, Study, December 2016

Aicinām pievienoties Eiropas pilsoņu iniciatīvai. Ir jāreformē pesticīdu apstiprināšanas process!

Biedrība “Ekodizaina kompetences centrs” pievienojas un aicina arī citus pievienoties Eiropas pilsoņu iniciatīvai: pagājušajā nedēļā visā Eiropā tiek sākta parakstu vākšana Eiropas Pilsoņu iniciatīvai aizliegt glifosātu. Tā ir galvenā aktīvā viela virknē nezāļu apkarošanas līdzekļu, no kuriem populārākais ir Monsanto RoundUp. Par iemesliem, kāpēc tas ir svarīgi, varat lasīt mūsu blogā. 
Eiropas Pilsoņu iniciatīvas petīciju atbalsta 30 organizācijas no 15 valstīm, tai skaitā Greenpeace, Pesticide Action Network, Corporate Europe Observatory un WeMove.EU. Latvijas pārstāvis šajā koalīcijā ir Latvijas Dabas fonds. Latvijā iniciatīvas atbalstam pievienojušās Latvijas Ārstu biedrība, Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācija un Latvijas Biškopības biedrība.
Organizācijas aicina Eiropas Komisiju aizliegt glifosātu, reformēt pesticīdu apstiprināšanas procesu un noteikt obligātos termiņus pesticīdu izmantošanas samazināšanai Eiropas Savienībā.
2015. gadā Pasaules Veselības organizācijas Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra klasificēja glifosātu kā “iespējami kancerogēnu cilvēkiem”.
Eiropas Pilsoņu iniciatīva ir demokrātisks instruments, ar kura palīdzību Eiropas pilsoņi var nepastarpināti piedalīties ES politikas ietekmēšanā un veidošanā. Ja tiek savākti 1 000 000 parakstu, un tie nāk no vismaz septiņām dalībvalstīm, Eiropas Komisijai ir jāizstrādā likumdošanas priekšlikums glifosāta aizliegšanai Eiropā.
Eiropas komisija šo iniciatīvu reģistrēja 2017. gada 25. janvārī, nospraužot mērķi sasniegt miljons parakstus 2018. gada 25. janvārī. Taču tā kā Eiropas Komisija par glifosāta lietošanas apstiprinājuma atjaunošanu lems līdz 2017. gada beigām, parakstus nepieciešams savākt līdz vasaras sākumam. Pirmajā nedēļā visā Eiropā jau savākti 250 tūkstoši parakstu.

ES iedzīvotāji var parakstīties vietnē stopglyphosate.org vai arī parakstīšanās formā Latvijas Dabas fonda mājaslapā.

Glifosāts – nepatiesi apsūdzēts brīnumlīdzeklis pret nezalēm vai ļaunuma sakne?

Eiropas pilsoņu kampaņa aicina parakstīties par glifosāta aizliegšanu un arī uzlabot pesticīdu riska invērtēšanas procesu. Ja prāto, vai piedalīties, izlasi šo rakstu!

Kāpēc tāds tracis ap glifosātu?

Glifosāts ir visvairāk lietotā herbicīdu aktīvā viela pasaulē: to satur ceturtā daļa no visiem izmantotajiem herbicīdiem, arī populārais Raundaps. Glifosāts ir plaša spektra nezāļu iznīcinātājs, kurš iedarbojas uz augu, iekļūstot tā šūnās un bloķējot augu vielmaiņu, tāpēc augs nokalst pāris dienu laikā. 2015. gada pavasarī Starptautiskā vēža izpētes aģentūra (IARC) klasificēja glifosātu kā iespējami kancerogēnu cilvēkiem, kas sacēla milzīgu viedokļu vētru. Lielākais glifosāta ražotājs “Monsanto” pilnībā noraidīja šo slēdzienu, tomēr vairākas valstis plāno ievērojami ierobežot glifosāta izmantošanu. Ja Eiropa atzītu IARC klasifikāciju par atbilstošu, glifosātu varētu lietot tikai izņēmuma gadījumos, un to nedrīsktētu pārdot neprofesionāļiem. Tāpēc daudzi ļoti gaidīja, ko teiks atbildīgā Eiropas iestāde. Un – lūk – ilgi gaidītais Eiropas Pārtikas drošības iestādes slēdziens ir – “nav pierādījumu par būtisku audzēju risku”, un pat ieteikums paaugstināt pieļaujamo glifosāta atlieku līmeni pārtikas produktos par divām trešdaļām. Kā tad īsti ir – ir vai nav kaitīgs mums glifosāts?

Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (IARC) pieder Pasaules veselības organizācijai. Viens no IARC uzdevumiem ir cilvēkiem svarīgu vielu kancerogenitātes novērtēšana, tas ir, vai viela veicina ļaundabīgu audzēju attīstību. Lai to veiktu, IARC sasauc zinātnieku darba grupu, kas izvērtē esošos pētījumus un pierādījumus, vai kāda viela (vai cits aģents – piemēram, arī UV stari) izraisa ļaundabīgos audzējus. Glifosātu IARC novērtēja kā iespējami kancerogēnu (2A). Šī klasifikācija nozīmē, ka ir pietiekami daudz pierādījumu par vielas kancerogēno ietekmi uz dzīvniekiem, bet ierobežotas liecības par tā kancerogēno ietekmi uz cilvēkiem.

Eiropas lēmumu par glifosāta riska novērtējumu Eiropas Pārtikas drošības iestādes uzdevumā sagatavoja Vācijas Federālais riska novērtēšanas institūts, un tas bija pretrunā ar IARC slēdzienu. Vācijas Federālais riska novērtēšanas institūts tāpat izvērtēja zinātniskos pierādījumus un tos apspriež ar dalībvalstīm. Bet ne visas dalībvalstis ir vienisprātis ar Eiropas glifosāta riska novērtējumu – Zviedrija, piemēram, šim lēmumam iebilda.

Un tagad – ko darīt mums? Pasaules līmeņa zinātniska darba grupa novērtē glifosātu kā potenciāli kancerogēnu, bet Eiropas līmeņa darba grupa šim lēmumam nepiekrīt, un iesaka pat palielināt tā pieļaujamās normas. Diez vai mēs spējam paši izvērtēt dokumentu kalnus?

Tāpēc šajā gadījumā ir svarīgi arī izprast, kas īsti lika riska vērtētājiem nonākt pie tik atšķirīgiem slēdzieniem. Vairākas neatkarīgas organizācijas, tostarp, 90 zināmi zinātnieki atklātā vēstulē uzskata, ka Eiropas process nebija objektīvs un zinātniskajā pieejā iemaldījušies arī citi apsvērumi. Lobiju novērotājs “Corporate Europe Observatory” raksta: “Glifosāta izvērtēšanas process Pasaules veselības organizācijā bija caurskatāms, vadījās pēc zinātniskās metodikas un izvērtēja ne vien pašu glifosātu, bet gan tā maisījumus (jo to nekad neizmanto vienu pašu), kamēr Eiropas Pārtikas drošības iestādes vadītais process vadījās no anonīmām Eiropas un dalībvalstu ierēdņu recenzijām par noslepenotiem rūpniecības iesniegtiem pētījumiem, izslēdzot glifosāta maisījumu iedarbību”. Vēl skaidrojums ir tāds, ka IARC izvērtē tikai pašu bīstamību, bet nevērtē risku vai pie esošās izmantošanas kāds patiešām ir apdraudēts. Arī tāpēc var būt ne tik radikāls slēdziens – kancerogēns ir, bet pie pašreizējā izmantošanas veida neviens netiek apdraudēts, drīkst turpināt izmantošanu. Bet tas neizskaidro, kāpēc Vācijas Federālais riska novērtēšanas institūts neiesaka saskaņot Eiropā izmantoto glifosāta bīstamības klasifikāciju ar jauno IARC klasifikāciju.

Vai tā tas varētu būt, ka tieši veids, kā tika organizēti abi izvērtēšanas procesi, noveda tos pie atšķirīgiem slēdzieniem, vai, tomēr pie pašreizējās izmantošanas riska nav?

Kādas ir problēmas pesticīdu (atkārtotas) novērtēšanas procesā Eiropā? Proti, ikviena pesticīda aktīvās (jeb darbīgās) vielas lietošanas atļauja ik pēc kāda laika tiek atkārtoti izvērtēta, lai vadītos no jaunākajiem zinātniskajiem pētījumiem, un pagājušo gadu bija glifosāta kārta (kas, pie tam, jau bija novilcināta pāris gadus). Vācijas nevalstiskā organizācija “Zemes draugi” uzskaita iemeslus, kāpēc Eiropas riska novērtējums var nosliekties par labu ražotāja interesēm un nevis zinātniskiem pierādījumiem:

 

Pesticīdu ražotājs pats izvēlas dalībvalsti, kas izvērtēs pesticīda risku, lai to apstiprinātu turpmākai lietošanai. Protams, ražotājs izvēlēsies dalībvalsti, kas pazīstama ar labvēlīgu attieksmi pret nozari. Tas nozīmē, ka apstiprināšanas un atkārtotas apstiprināšanas procesa laikā par novērtējumu atbild vienas un tās pašas iestādes un bieži vien tas pats personāls.

Pesticīdu ražotājs iesniedz un apmaksā pētījumus, kam jāpierāda aktīvās sastāvdaļas – glifosāta – drošums. Šos pētījumus lielākoties veic privātās laboratorijās un par tiem maksā pesticīdu ražotāji. Pētījumu mērķis ir iegūt apstiprinājumu drošumam, nevis atrast vājās vietas, zinātniskas šaubas. Pētījumi reti kad ir recenzēti, un to secinājumus bieži nosauc par komercnoslēpumu, tāpēc tie netiek publicēti.

Tādējādi lielākā daļa datu par pesticīdiem ir pieejami tikai regulējošajām iestādēm. Sabiedrībai un plašākām zinātnieku aprindām ir maz iespēju izpētīt pesticīda drošumu apstiprināšanas procesa laikā un maz cerību apstrīdēt iestāžu pieņemtos lēmumus. Pesticīdu lietošanu apstiprina, balstoties uz maza, relatīvi anonīmu amatpersonu loka viedokļiem. No šiem cilvēkiem netiek pieprasīta atbildība par viņu lēmumiem.

Lai atkārtoti apstiprinātu glifosāta lietošanu, Glifosāta darba grupa ir iesniegusi 150 jaunus toksikoloģijas pētījumus, kas ir atbilstīgi EASO pamatnostādnēm un labai laboratorijas praksei. Bet tās tiek kritizētas kā novecojušas.

 

Tātad, pašā riska novērtēšanas procesā Eiropā ir problēmas, kas padara to necaurskatāmu, kamēr Pasaules veselības organizācijas vadītais process ir caurskatāms, iesaistītie zinātnieki ir zināmi, un Starptautiskā Vēža izpētes aģentūra (IARC) lielu vērību pievērš pētnieku neatkarībai (piemēram, viņi nedrīkst būt saistīti nedz ar industriju, nedz arī vides nevalstiskajām organizācijām). IARC gadījumā darba grupa vadās no zinātniskiem kritērijiem, kamēr Eiropā likums ierobežo izvērtēšanu – un tā kā vērtē tikai aktīvo vielu glifosātu, neņemot vērā pētījumus par tā iedarbību dažādu maisījumu sastāvā, kas var būt atšķirīga.

Glifosāta interešu lobētāju izteikumos par tā drošumu parādās vairāki mīti, kas tiek regulāri atkārtoti.

Screen Shot 2017-02-10 at 15.10.14

Neskatoties uz glifosāta ilgo izmantošanu, par tā ietekmi uz cilvēkiem nav pārāk daudz publiski pieejamas informācijas, kas, protams, apgrūtina tā riska novērtēšanu. Lai gan uzskata, ka glifosāts vidē ātri noārdās, piesārņojums ar to konstatēts akās un virszemes ūdeņos (Dānijā), bet visaptveroša monitoringa sistēma nav izveidota, tāpēc datu par to, cik daudz mēs to uzņemam no apkārtējas vides un pārtikas, nav. Pirms vairākiem gadiem nevalstiskās organizācijas “Zemes draugi” pētījumā piedalījās cilvēki no 18 Eiropas valstīm, un gandrīz pusei no tiem bija glifosāta atliekas urīnā.

Ir pierādījumi, ka glifosāta ietekme ir daudz plašāka kā to parasti vērtē riska novērtēšanā. Nereti problēma ir ne tikai pašā glifosātā, bet gan tā maisījumos, un arī industriālajā lauksaimniecības pieejā, piemēram, attīstot monokultūras, ar herbicīdiem iznīcinot pārējos augus.

Screen Shot 2017-02-10 at 15.10.41

Glifosfāts novājina mums svarīgus apputeksnētājus, jo tad, kad tā izveidotās monokultūras nezied, bitēm nav ko ēst. Tieši tāpat kā mums nepieciešama daudzveidīga pārtika, arī bišu labai veselībai nepieciešama ziedu daudzveidība, bet pat ziedēšanas laikā monokultūras piedāvā tikai vienveidīgu barību. Monokultūras arī mazina bioloģisko daudzveidību – skaistā monarha taureņa izmiršanas cēlonis Amerikā ir ar herbicīdiem iznīcināto asklēpiju izzušana, un monarha taureņa kāpuriem vairs nav barotnes. Eiropā novēroa atsevišķu augu resistence pret glifosātu, kas nozīmē, ka ar laiku tā devas būs jāpalielina, lai sasniegtu kāroto efektu.

 

Ko lai mēs iesākam ar šiem ļoti atšķirīgiem slēdzieniem?

Kalifornijas pavalsts ASV ir pieņēmusi IARC klasifikāciju, kas nozīmē ievērojamus ierobežojumus glifosāta lietošanai, lai aizsargātu dzeramo ūdeni un sabiedrības veselību. Situācija Eiropā ir neskaidra – lai gan Eiropas Pārtikas drošības iestādes slēdziens ir glifosātam pozitīvs, atsevišķas valstis ierobežo vai plāno ierobežot glifosāta lietošanu neprofesionāļiem. Jau minētā zinātnieku atklātā vēstule brīdina Eiropas Veselības un pārtikas drošības komisāru par jaunā glifosāta riska novērtējuma problēmām un aicina to pārskatīt. Francijā dārzu veikalu ķēde pārtrauca tā tirgošanu neprofesionāļiem. Tā kā šobrīd pētījumi apliecina glifosāta risku tieši tiem, kas ar to strādā un miglo, tad vismaz vajadzētu izvairīties no glifosāta pašrocīgas izmantošanas gan piemājas dārziņos, gan arī pilsētvidē.

Avoti:

 

Jana Simanovska, dr.sc.ing.

Publicēts žurnālā “ārsts.lv” 2016. gada janvārī